Aktuāli

Ceļojums uz Budžeru

Ceļojums uz Budžeru

Mūsu ceļojums uz Budžeru šogad iesākās Sestdien pusdienlaikā, kad, ieturot ļoti ātras un vieglas pusdienas, saliekam somas mašīnā un dodamies ceļā. Mūsu galamērķis ir “Sulčis Igleziente” rajons, un it īpaši ciemats “Budžeru”, kur izīrējām dzīvokli uz 2 naktīm. Attālums no mūsu mājām līdz galamērķim ir aptuveni 235 km, kur lielākā ceļa daļa ir pa šoseju SS131, un pēdējais gabals ir ļoti līkumains serpentīna ceļš. Pēc 3,5 stundām un vienu kafijas & saldējuma pauzi esam nonākuši galā.

Budžeru

Budžeru (Buggerru)– navigators atved tieši līdz mūsu īres dzīvokļa durvīm. Zvanam īpašniekam un jau pēc 5 min tiekam pie dzīvokļa atslēgām. Dzīvoklis ir pašā ciemata centrā, tas ir nesen atremontēts, 3 guļamistabas, viesistaba ar virtuvi un vannas istaba. 2 verandas. Nolikuši mantas ejam pastaigāties un iepazīt ciematu. Budžeru ir mazs ciemats ar 1110 vietējiem iedzīvotājiem, pie jūras “Sulčis Igleziente” rajonā, Sardīnijas rietumu piekrastē. Ciematu raksturo vecas ogļu raktuves. 20.gadsimtā ciemats piedzīvoja zelta laikus, pateicoties ogļu raktuvēm, un to vadītājiem, kuri ar visām ģimenēm apmetās Budžeru ciematā. Ciemats senos laikos tika dēvēts par “Mazo Parīzi”, jo to vadīja franču kooperatīvs. No otras puses bija ogļrači, kuri strādāja necilvēcīgos apstākļos, tiem netika maksātas algas, kā arī bija jāstrādā daudzas stundas, kā arī runā, ka tie bieži cieta no nāves gadījumiem darbā. 1904. gadā ogļrači atteicās strādāt un pieteica savas prasības Ogļraču Federācijai, kura atteica tiem, nogalinot trīs ogļračus un vairākus ievainojot. Atmiņas vērts ir 1904.gada 4.Septembris, kad pēc visa notikušā tiek veikts pirmais vispārējais streiks Itālijā. Neatkarīgas pašvaldības statusu ciemats ieguva 1960.gadā.

Vakariņas dodamies ēst restorānā/picērijā “La Baia da Tore”, kas atrodas uz centrālās ielas. Izvēlamies dažas uzkodas – jūras gliemežus, astoņkāju salātus, un mīdijas. Un pēc tam vietējo delikatesi – makaronus ar jūras ežiem. Kopā ar vīnu viss ir ļoti garšīgs. Sadraudzējamies ar restorāna īpašnieku Tore. Manam vīram bija tas gods nofotografēties ar vietējo slavenību un iegūt parakstītu autogrāfu no Vittorio Pusceddu – viņš ir bijušais futbola spēlētājs un treneris, kurš ir dzimis un šobrīd dzīvo šeit. Viņš ir biežs restorāna viesis, tāpat kā viņa dēls. Viņš 80. un 90. gados ir spēlējis dažādos futbola klubos – Kaļjari, Torīno, Napoli, Dženova u.c.

Nākošā dienā dodamies uz dienvidiem, braucam pa serpentīna ceļu uz ciematu “Mazua”, kur atrodas ogļu raktuves “Porto Flavia”, diemžēl neesam rezervējuši iepriekš ekskursiju, un brīvu vietu nav, tāpēc rezervējam to uz vakara pusi. Dodamies tālāk. Tā kā ārā ir ļoti stiprs vējš, pludmale “Fontanamare” ir pārpildīta ar sērfotājiem. Dodamies tālāk uz pilsētu “Izglezias”.

Iglezias

“Iglezias” (Iglesias) ir paliela pilsēta ar 27 tūkst. vietējiem iedzīvotājiem, kas atrodas salas rietumu pusē, rajonā “Sulčis Igleziente”. Ejam nelielā pastaigā pa vecpilsētu, tur atrodas vairāki muzeji un baznīcas. Pilsēta ir tīra un sakopta. Visi balkoni ir skaisti ar sastādītām puķēm. Apskates vērts ir “La Marmora” laukums ar strūklaku laukuma vidū un interesanti apgleznoto mājas mūri, kur atrodas kafejnīca “La Marmora”. Tā kā mums nav daudz brīvā laika, pusdienas izlemjam ieturēt turpat centrālajā laukumā restorānā “Villa di Chiesa”. Tā kā šodien ir Lieldienas, mums paveicas ar brīvu galdiņu. Izvēlamies ko nu kurš – garneles, ceptus un grilētus kalmārus, makaronus ar baravikām un mīdijām. Par nelielu gaidīšanu, restorāna direktors uzsauc mums marinētu tunci ar karamelizētiem sīpoliem un tomātu majonēzi. Ļoti gards. Cenas ļoti pieņemamas. Ilgi nevaram uzkavēties, jo mums ir rezervēta ekskursija, tāpēc dodamies atpakaļceļā.

Porto Flavia

Esam atpakaļ ciematā “Mazua”, pie ogļu raktuvēm “Porto Flavia”. Iegādājamies biļetes, kuras pieaugušajiem maksā 10 Eur, senioriem vairāk par 65 gadiem 6,50 Eur, un mazajiem līdz 6 gadiem par brīvu. Mums katram iedod ķiveres, ierodas mūsu gids un sākas ekskursija. Tā ilgst apmēram 45 minūtes, tās laikā gids sīki izstāsta raktuvju vēsturi. Patiesībā šīs nav ogļraktuves, bet gan tunelis, pa kuru transportēja ogles un citus minerāļus no tuvākajām raktuvēm uz kuģiem. To projektēja inženieris Čēzare Večelli un izveidoja 1924.gadā, šim tunelim tiek dots inženiera meitas vārds. Tunelis ir apmēram 600 metrus garš. Tā galā ir izeja ārā ar panorāmas skatu uz “Pan di Dzukero” tieši pretī.

“Pan di Dzukero” ir klints, kas paceļas jūrā netālu no krasta, ciematā Mazua, rajonā Iglezias, dienvidrietumos Sardīnijā. Tā platība ir 0,03 kvadrātkilometri un augstums 133 metri. Klints sastāv no kaļķakmens un ir cēlies erozijas rezultātā. Šī vieta ir pasakaina un to ir iecienījuši ne tikai tūristi, bet arī vietējie iedzīvotāji.

Nākošajā dienā mums ir jāatbrīvo īres dzīvoklis, sakrāmējam somas un dodamies apskatīt blakus esošo nelielo zemesragu “Kapo Pekora”. Mums nepaveicas ar laika apstākļiem, jo ir tik stiprs vējš, ka izdodas noķert pāris labas bildes. Šo vietu ir iecienījuši vietējie iedzīvotāji, un arī daudz tūristu, kuri atbrauc šeit nakšņot ar kamperiem, kaut arī tas ir stingri aizliegts. Pēc tam iebraucam ciematā “Portižedu”, kur iedzeram kafiju un izbaudām skatu, kā sērfotāji iekaro pludmali un viļņus. Pēc pusdienām ir pienācis laiks doties ceļā, 3,5 stundas un vakara pusē esam laimīgi nonākuši mājās. Pārguruši pēc ilgā ceļa, bet priecīgi par izdevušos pavisam nelielo ceļojumu uz Budžeru. Tajā rajonā ir vēl daudz ko redzēt, tāpēc plānojam vēl atgriezties tajā salas pusē!

Leave a Reply

%d bloggers like this: